REM miegs, kas notiek smadzenēs un ķermenī

REM miegs ir organisma stāvoklis, kurā acu āboli aiz aizvērtiem plakstiņiem veic straujas kustības, smadzeņu garoza strādā intensīvi, bet skeleta muskulatūra zaudē tonusu. Šo parādību zinātnieki aprakstīja tikai pagājušā gadsimta vidū.

Atklāšana un novērojumu vēsture

Miega fāzi ar straujām acu kustībām pirmo reizi identificēja 1953. gadā, kad Eugene Aserinsky un Nathaniel Kleitman aprakstīja regulāri atkārtojošos acu kustīguma periodus miega laikā kopā ar citām fizioloģiskām pārmaiņām, kas tos pavada ^[1]. Pētnieki izmantoja tiešu novērošanu un agrīno elektroencefalogrāfiju, fiksējot, ka noteiktos intervālos elpošana kļūst neregulāra un acu āboli sāk sinhroni kustēties.

REM miega īpatsvars nakts gaitā

Pieauguša cilvēka naktī šī fāze aizņem noteiktu daļu, taču tās apjoms nav nemainīgs. REM aizņem aptuveni piekto daļu no pieauguša cilvēka miega un nav sadalīts vienmērīgi, turklāt metaanalīze par 65 pētījumiem ar 3577 dalībniekiem vecumā no 5 līdz 102 gadiem parādīja, ka REM īpatsvars pieaugušajiem ar vecumu samazinās reizē ar kopējo miega ilgumu, miega efektivitāti un lēno viļņu miegu ^[2].

CIBDOL · REM miega īpatsvars nakts gaitā

Šis samazinājums dažādām miega daļām nenotiek vienlaikus. Pētot 149 veselus vīriešus vecumā no 16 līdz 83 gadiem, dziļais lēno viļņu miegs strauji saruka starp agrīno pieaugušo vecumu un pusmūžu, kamēr REM miega daudzums šajā pašā posmā būtiski nemainījās, kas liecina par skaidri atšķirīgu abu stāvokļu hronoloģiju ^[3].

Muskuļu atonisks stāvoklis

Galvenā iezīme līdzās acu kustībām ir tāda, ka stājas muskuļu tonuss tiek pilnībā nomākts, tādēļ ķermenis paliek nekustīgs, kamēr smadzenes ir ļoti aktīvas ^[4]. Fizioloģiskais pamats šim fenomenam izrādījās sarežģītāks, nekā tika uzskatīts iepriekš. Eksperiments ar žurkām parādīja, ka divu kavējošo neiromediatoru bloķēšana, ko ilgi uzskatīja par muskuļu atonijas cēloni, nenovērsa muskuļu tonusa zudumu, kas nozīmē, ka par šo procesu ir atbildīgs cits mehānisms ^[4].

Atmiņas procesi un iespējamās funkcijas

Zinātniskajā literatūrā REM fāze bieži tiek saistīta ar informācijas apstrādi. Pelēm veikts pētījums apliecināja, ka to neironu apklusināšana, kuri ģenerē tēta ritmu tieši REM laikā un vienīgi šajā fāzē, pasliktināja vēlāko konteksta atmiņu, bet dzīvnieku miega gaita citādi netika izjaukta ^[5].

Dažādas miega daļas pilda atšķirīgus uzdevumus. Zinātniskā pārskatā lēno viļņu miegs un REM ir aprakstīti kā procesi, kas uztur atšķirīgas atmiņas konsolidācijas formas un tiek koordinēti ar atšķirīgiem smadzeņu svārstību modeļiem un neiromodulatoru aktivitātes līmeņiem ^[6].

Tikmēr precīza šīs fāzes pamatfunkcija joprojām ir diskusiju objekts. Zīdītāju miega pētījumu pārskatā apkopoti vairāki konkurējoši skaidrojumi, tostarp periodiska smadzeņu aktivācija, lokāla atjaunošanās un iesaiste emociju regulācijā, neizceļot nevienu no tiem kā galīgu ^[7].

Mērījumu ticamība un polisomnogrāfija

Salīdzinot ar citām stadijām, laboratorijas apstākļos šo fāzi reģistrēt ir visvieglāk. Miega vērtētāju uzticamības programmā, kurā vairāk nekā 2500 speciālistu vērtēja 1800 epohas un pieņēma vairāk nekā 3,2 miljonus lēmumu, kopējā saskaņa par miega stadiju sasniedza 82,6%, un visaugstākā saskaņa tika novērota tieši REM miegam ^[8].

Jāņem vērā, ka rokas pulksteņi un fitnesa aproces šos procesus nereģistrē tieši. Precīzi dati tiek iegūti ar polisomnogrāfiju, kur vienlaikus tiek fiksēta elektroencefalogramma, acu kustības un zoda muskuļu elektChannel signāli, kamēr patēriņa ierīces fāzes aprēķina pēc pulsa svārstībām un ķermeņa kustībām.