Piecu galveno kanabinoīdu atklāšana: 1899, 1940, 1964, 1966 un 1990

Gadskaitļi, kas pieder katram nosaukumam

Pieci savienojumi, pieci dažādi gadi. Kanabinols, kanabidiols, THC, kanabigerols un kanabihromēns literatūrā nonāca pa vienam, ar garām pauzēm starp ierakstiem, un katram no tiem ir sava publikācija ar saviem autoriem. Tabulā ir tikai tas, kas ir uzrakstīts avotos: gads, savienojums un tas, cik tālu attiecīgais raksts aizgāja. Nekas nav noapaļots līdz pārliecībai. Kur avots apstājas, tur apstājas arī rinda.

Divas lietas šajā tabulā ir vērts izlasīt divreiz. Pirmā: trīs no pieciem galvenajiem kanabinoīdiem nāk no vienas pētījumu programmas un vienas desmitgades [4]. Otrā: pēdējā rinda vairs neapraksta vielu. Tā apraksta receptoru [5], un tas ir cita veida ieraksts.

Tāda ir arī kopējā secība: vispirms ķīmija, pēc tam bioloģija [5]. Molekulas literatūrā stāvēja desmitgadēm, pirms parādījās apraksts par to, kas tās organismā atpazīst. Šajā tēmā jaunais elements ir bioloģija, ne ķīmija. Receptors klonēts 1990. gadā [5], bet pirmais kanabinoīds izolēts 1899. gadā [1], un neviens vēlāks darbs šo secību nemaina.

1899. un 1940. gads: ko šie divi raksti pasaka un ko ne

Sākums ir kanabinols. T. B. Vuds ar kolēģiem to publicēja 1899. gadā [1], un tas ir pirmais kanabinoīds, kas jebkad izolēts atsevišķi. Šo statusu ir viegli novērtēt par zemu, jo šodien nosaukumu saraksts ir garš un kanabinols tajā nestāv pirmajās vietās. Hronoloģijā tas tomēr stāv pirmais. Lidojums ar dzinēju notika 1903. gadā, tātad ieraksts par kanabinolu ir vecāks par lidmašīnu.

Kas 1899. gadā bija pieejams laboratorijā, tas izskaidro uzreiz divas lietas: cik liels darbs bija vajadzīgs vienam izolētam savienojumam un kur šī apraksta robeža. Raksts nosauc vielu un pamato, kāpēc tā ir atsevišķa viela [1]. Tālāk tas neiet. Nekāda receptora tajā nav, jo tādus tajā laikā nevarēja nedz nosaukt, nedz atrast.

Līdz 1930. gadiem metodes bija būtiski mainījušās, un tas ir redzams nākamajā ierakstā. 1940. gadā R. Adamss ar līdzautoriem ziņoja par kanabidiola struktūru [2]. Šeit formulējums ir vērts uzmanību: ziņots ir par struktūru produktam, kas izolēts no ekstrakta, nevis par visu, ko ar šo nosaukumu saistīs vēlāk.

Tas ir svarīgs sīkums. Savienojums un tā struktūra bija publicēti 1940. gadā, un tikai daudz vēlāk kanabidiols kļuva par patēriņa preču kategoriju un regulējuma jautājumu. Mūsdienu interese 1940. gada ķīmiju nemaina ne par vienu atomu. Tas, kas tad bija noskaidrots, palika noskaidrots. Tas, kas nebija, no biežākas pieminēšanas noskaidrots nekļuva.

Secība nesakrīt arī ar to, cik bieži šodien katru nosaukumu izrunā. Vispirms literatūrā parādījās kanabinols [1], tad kanabidiols [2], un tikai pēc tam THC [3]. Sarunās secība mēdz būt apgriezta. Publicētajā tā ir tāda, kāda tā ir.

Abiem šiem rakstiem ir kopīga viena iezīme, kas tajos ir vērtīgāka par jebkuru vēlāku pārstāstu: apgalvojums ir norobežots. Autori nosauc, ko ir izolējuši, norāda avotu un atzīmē vietu, kur pierādījumi beidzas [1][2]. Tas ir arī vienīgais precīzais veids, kā rakstīt par gadskaitļiem: datēt apgalvojumus, nosaukt publikācijas un neaizvietot tos ar sajūtu par to, «kā tas apmēram bija».

Vēl viena lieta, ko šie divi gadi neietver. 1899. un 1940. gada publikācijās nav ne receptoru, ne organisma paša savienojumu, ne enzīmu, kas tos veido vai noārda; viss tas literatūrā parādās pēc 1990. gada [5]. Tas nav šo rakstu trūkums. Tā ir atšķirība starp jautājumu, kas šī viela ir, un jautājumu, kas to organismā atpazīst.

Tāpēc kanabinola un kanabidiola ieraksti lasāmi kā ķīmijas ieraksti. Tie nosaka identitāti: nosaukumu, izolēšanu, struktūru. Pirmajā gadījumā tas ir 1899. gads [1], otrajā 1940. gads [2]. Šie divi cipari ir arī iemesls, kāpēc kanabinoīdu literatūra sākas 19. gadsimtā, nevis vakar.

Kas laboratorijā mainījās pirms 1964. gada

Sākot ar 1950. gadiem, darba tempu nomainīja divas metodes: plānslāņa hromatogrāfija un gāzu hromatogrāfija. Ar tām augu izcelsmes maisījumu varēja sadalīt stundās, nevis nedēļās. Tas skan tehniski, bet praksē tā ir milzīga atšķirība. Viena ķīmiķa mūžā ietilpst daudz vairāk sadalījumu, ja katrs no tiem prasa vienu dienu, nevis vienu mēnesi.

Otrs solis bija struktūras noteikšana. Kodolmagnētiskās rezonanses spektroskopija un masspektrometrija deva struktūras informāciju tieši no maza parauga. Iepriekš maza paraugu masa nozīmēja, ka jautājums par uzbūvi paliek atklāts. Tagad tas kļuva par mērījumu.

Rezultāts ir ierakstīts 1964. gadā. Gaoni un Mehulams aprakstīja kaņepju sveķu aktīvās sastāvdaļas izolēšanu, tās struktūru un daļēju sintēzi [3]. Trīs lietas vienā publikācijā. Savienojuma nosaukums ir tetrahidrokanabinols, un tas ir gads, ar kuru šo nosaukumu literatūrā saista.

Kas notika pa vidu? No 1940. gada līdz šim ierakstam publicētajā literatūrā šī sastāvdaļa nebija identificēta. Tas nenozīmē, ka laiks pagāja dīkā. Tas ir tieši tas laiks, kurā parādījās iepriekš minētās metodes. Vispirms tika uzbūvēti instrumenti, tad atbildēts jautājums, un šādā secībā tas notiek gandrīz vienmēr.

Tā pati pētījumu programma raksturoja arī kanabigerolu [3]. Tas ir viens no pieciem galvenajiem kanabinoīdiem, un tas nenāk no atsevišķas, ar citiem nesaistītas laboratorijas epizodes. Tas nāk no viena darba, kas turpinājās.

1966. gadā tie paši divi autori publicēja kanabihromēnu kā jaunu aktīvu sastāvdaļu kaņepju sveķos [4]. Ar šo rindu ķīmiskais saraksts ir pilns. Pieci nosaukumi, pieci ieraksti, un pēdējie trīs no tiem savā starpā ir cieši saistīti.

Kopsumma ir tā, kas šajā stāstā pārsteidz visvairāk. Trīs no pieciem galvenajiem kanabinoīdiem nāk no vienas pētījumu programmas un vienas desmitgades [4]. Kanabinolam bija vajadzīga sava publikācija 1899. gadā [1], kanabidiolam sava 1940. gadā [2], bet THC, kanabigerols un kanabihromēns ir vienas darba plūsmas rezultāts [3][4].

Tāpēc laika ass izskatās nevienmērīga. Divi atsevišķi punkti, tad blīvs kopums, tad atkal pauze. Šī forma nav nejaušība un nav arī kāda pētnieka apdāvinātības mērs. Tā ir metožu forma: kad maisījuma sadalīšana kļuva par stundu jautājumu un struktūra par mērījumu, atradumi sāka nākt tuvu viens otram.

Receptors, kas 1990. gadā aizver vienu jautājumu un atver citus

1990. gadā Macuda ar kolēģiem publicēja kanabinoīdu receptora struktūru un klonētās sekvences funkcionālu ekspresiju [5]. Šodien šo receptoru sauc CB1. Tas ir gads, ar kuru sākas receptoru posms šajā tēmā, un tas ir arī vieta, kur saraksts pāriet no ķīmijas uz bioloģiju.

Kāpēc tas ir robežpunkts? Struktūra pasaka, kas savienojums ir. Tā nepasaka, kas to atpazīst. Līdz 1990. gadam pēdējais jautājums literatūrā palika atklāts, kaut arī molekulas bija publicētas jau desmitgadēm [5].

Gēna klonēšana un funkcionāla ekspresija kļuva par ikdienas metodi tikai 1980. gados. Pirms tam jautājumu varēja uzdot, bet ne atbildēt. Tas paskaidro, kāpēc no 1966. gada līdz 1990. gadam šajā konkrētajā punktā publicētajā pierakstā nekas nav ierakstīts. Nevis tāpēc, ka neviens nebūtu gribējis zināt.

Pēc 1990. gada saturs mainās pilnībā. Sākas receptoru kartēšana, organisma paša savienojumu meklēšana, to sintēzes un noārdīšanas enzīmu apraksti un farmakoloģija [5]. Kopā šo daļu sauc par endokanabinoīdu sistēmu, un tā ir jaunāka par visiem pieciem kanabinoīdu nosaukumiem šajā lapā.

Kāds ir stāvoklis šodien? Centrālais receptors pirmo reizi aprakstīts 1990. gadā [5], un karte joprojām tiek papildināta. Tas ir godīgs veids, kā to formulēt. Daļa ir noskaidrota, daļa nav, un tas nav trūkums, ko vajadzētu pārrakstīt ar drošāku toni.

Latviski šos gadskaitļus mēdz meklēt kopā ar vārdiem kaņepju eļļa un kanabinoīdi, un tie ir dažādi jautājumi: viens par publikācijām, otrs par pudelītes saturu. Arī terpēni ir atsevišķa nosaukumu rinda, kas ar šo piecu kanabinoīdu hronoloģiju nesakrīt. Cibdol sertifikātos un kataloga aprakstos kanabinoīdu darbs sākas 2014. gadā, un tā ir šīs laika ass nesenā daļa, nevis tās sākums.

No agrīnajiem ķīmiķiem ir ko paņemt arī rakstīšanā. Viņi norobežoja apgalvojumu, nosauca avotu un atzīmēja vietu, kur pierādījumi beidzas [1][2]. Tas šajā tēmā nozīmē pavisam vienkāršu praksi: katram apgalvojumam pieder gads, katram gadam pieder publikācija, un tur, kur avots klusē, arī teksts klusē.